Atpakaļ ...

2011. gada 30. aprīlī - Philips MTB uz pašu ādas vai atsauktas atmiņā sajūtas no 24h MTB

Tālajā 2009. gadā pie pirmā mana mūža maratona, kas bija SEB (Cēsis - Valmiera) manās rokās nonāca bukletiņš no Philips MTB. Tolaik vēl uzjautāju pa kādu segumu norit MTB un cik km, izdzirdot atbildi noskurinājos un nodomāju "nekad mūžā" ... hihi

Neatkārtosim veco patiesību nekad nesaki nekad :). Ik pa laikam dzirdēju par Philips MTB, līdz brālis pirmais devās to iemēģināt. Pēc viņa atstāsta jau sagribējās pašai iemēģināt, bet 2009. gada sezona bija beigusies. Sāku gaidīt nākamo un siekalojoties ieraugot reklāmas rullīti ar upes šķērsošanu Smiltenē zem auto tilta. Labs nāk ar gaidīšanu un braukšanas ziņā 2010 nācās izlaist, taču ziņkārība ņēma virsroku un devos trasē fotografēt braucējus. Iespaidi palika burvīgi. Nekādu "lielceļu" kā SEB maratonos un trasi saplānot un izvest pa tādām vietām, kur elpa aizraujas skatoties uz mātes dabas veidojumiem.

Nu tad beidzot pienāca 2011. gada sezona un varēja kāpt uz riteņa un braukt! Pusmaratonu? Hmm tikai 25 km un dzirdēts, ka jaukākās vietas ir tieši maratona trasē. Nu ko zaudēt nav ko - braucam maratonu.
Starta koridori - super. Nostājos spējām atbilstošākajā vietā - pēdējā koridorā pati pēdējā :) 3 minūtes līdz startam, bet kenguri vēl regulē ātrumus :) O! Jā, starts ... Kā vienmēr sacensībās ieradāmies pēdējā mirklī un palikām bez iesildīšanās, līdz ar to uzreiz pēc starta pirmajās 5 minūtēm, kamēr mēģināju tikt visiem līdzi savilka visus iespējamos muskuļus. Tagad jau ir skaidrs, ka nākamreiz to var arī nedarīt.
Lai nebūtu tik garlaicīgi braukt nolēmām ar kenguri braukt kopā. Kā nekā uz abiem ekonomijas rezultātā ir viena rezerves kamera un viens pumpītis :)
Nu it kā sākuma lieka, ka nav tik traki, gan jau nobraukšu. Minamies, minamies un skat, esam jau pēdējie un aiz mums rūcinās kvadricikls, kā liels un uzticams sargsuns, kas rūpējās par mūsu drošību.

Sasniedzot pirmos stāvos uzbraucienus nonācu pie secinājuma, ka jāpatrenējas arī skriešanā. Vēl aizvien nesaprotu kā viņi visi to dara (uzbrauc stāvos kalnos), pieliecoties pie stūres tik tuvu, ka ar zobiem tajā varētu ieķerties iet labāk uz augšu, bet tāpat pienāk mirklis, kad priekšējā riepa paceļas un...

Toties pirmais stāvais nobrauciens ar zīmi (!!!) - teikšu godīgi, man palika bail pat ar kājām iet lejup, kur nu vēl braukt.

Pārvarot kaudzi ar stāvajiem uzbraucieniem un nobraucieniem velo kilometrāžas rādītājs lēnām ripināja pa kādam kilometram uz priekšu. Mūsu uzticamais kvadricikls mums neatlaidīgi sekoja gan pagaidot aizmugurē, gan pabraucot uz priekšu.

Ahh kur nu vēl skaistāku dabu kā Latvijā? Kārpies augšā stāvā uzbraucienā un pie koka piestiprināts kāda dzīvnieka galvaskauss. Te pēkšņi kalna galā ir mājas, kurā izbraucot caur pagalmu paveras debešķīgs skats (p.s. pa to pašu vietu iet arī SEB trase, tikai pretējā virzienā, laikam lai nenovērstu dalībnieku uzmanību). Smiltenes pusē vairāk novērojamas baltās un zilās vizbulītes, dzeltenās manīju tikai vienu vienīgu reizi (p.s. braucēji bija ļoti kulturāli braucot nopakaļus manīju tikai vienu želejas paciņu, kura pieļauju izkrita tīri nejauši, nevis kā SEB trasē šodien (01.05.2011). Ejot no fotografēšanas vietas līdz auto, uz ceļa mētājās pa paciņai ik uz soļa).

Secinājums viens - nākamreiz jāņem līdzi fotoaparāts. Tādus kadrus, ko var redzēt trasē nedrīkst laist garām :)

Pirmo dzirdināšanas punktu gaidīju ilgi un jāsaka, Paldies Dievam, mana klusā cerība piepildījās - tur bija rupjmaize. Kas vairāk velo braucējam vajadzīgs -> glāze ūdens un rupjmaizes šķēle.

Diemžēl organisms 15 km pirms finiša pieteica streiku un mazais zaļais rūķītis sāka izēst mani no iekšpuses, lēni skrubinot iekšējos orgānus ar karotīti. Būtu kaut vietējo anestēziju piedāvājis - nodziedājis "Aijā žūžū lāča bērni", bet nekā. Tā nu 10 metru braucot un tik pat ejot ar kājām, virzījāmies uz priekšu. Ja pirms tam bijām gandrīz sadzinušie priekšpēdējos braucējus, tad tagad viņus apdzīt palika nereāli. Lēnām bakstoties uz priekšu pie sevis domāju, ka uz velo vairs nekad nekāpšu. 24h MTB šogad toč nebraukšu. Baložos savu kāju nesperšu.

Te pēkšņi ne no kurienes iznirst vecais labais draugs kvadricikls (bijām viņu palaiduši brīvsolī, jo braucam tač divatā un viens otru pieskatām) un vilinoši piedāvā braukt pa taisno nevis tajā stāvajā kalnā. Bet nē! Lai tur vai kas mēs to trasi pieveiksim.

Pēc mūžības mēs esam sasnieguši manis kāroto upes šķērsošanu zem auto tilta. Kā viņi tur varēja iebraukt vēl tagad nestādos priekšā. Lai tur nokāptu pat vajadzēja izdomāt stratēģiju. Ūdens - auksts, tas gan. Bet es arī tur biju un arī to izdarīju :)

Pa šoseju jau projām ripinās pārējie MTB dalībnieki un kāds mūs pat pasveicina uzpīpinot. Mēs gan laikam viņus izbrīnījām :)
Nu tad beidzot, beidzot esam klāt - jau tūliņ, tūliņ ir finišs. Pat niecīgākā sakne sagādā nežēlīga problēmas, jo organisms ir sācis dzīvot savu dzīvi un smadzenes savu. Kopā tas vairs nefunkcionē.

Finišs. Nu jau dzīve rādās gaišākās krāsās.
Paldies organizatoriem par burvīgo piedzīvojumu, kvadriciklam par kompāniju trasē. Nu es zinu kā jūtas, piemēram, SEB trasē pirmie braucēji. Gandrīz nemitīgi dzirdama motora rūkoņa no priekšā braucoša motocikla un tev ātri jāorientējas trasē, jo akli kādam sekot nevar - priekšā neviena nav. Trase marķēta bija izcili - vienā vietā gan aizdomājāmies un neredzējām bultiņu, bet tas bij uz sekundes simtdaļu, jo redzot tālāko ceļu sapratām, ka kaut kas ne tas - pa tādu "lielceļu" nevar iet Philips.

Nu ko tiekamies Pļaviņās. Organizatori gan uzmundrinošo teica, ka nākamreiz būšot vieglāk, lai gan citi saka, ka Pļaviņas esot grūtākas.
Cik tad ilgi mēs braucām? Ilgi - pārģēbjoties mašīnā es secināju, ka pilni šorti ar smiltīm - skat, kamēr braucu paspēju novecot tā, ka nu jau smiltis birst, lai gan laikrādis teicās, ka braucam ~5h un 30 min. Nu ko Pļaviņas tad jārēķinās ar ~7h? Nu pēc šitādiem izbraucieniem 24h MTB būs kā viegla pastaiga pa parku :)

Atpakaļ ...